Kurzemes goda tērpi tradicionāli ir cēlo skatuvisko deju ietērps. Tos pazīst tāltālu aiz mūsu valsts robežām, un tie kļuvuši gandrīz par Latvijas vizītkarti.
Katrs bērns Dienvidkurzemē zina teiku, kā trīs novadu brunči savas košās krāsas dabūjuši.Vells sēdējis Jūrmalciema kāpmalē un vārījis katlā sarkano krāsu. Pirmā par to izdzirdējusi spriganā nīciniece un izlūgusies, lai vells iemērc viņas brunčus katlā. Otrā par krāsas katlu padzirdējusi bārteniece un arī steigusies pie vella pucēties. Bet ap to laiku katlā sarkanās krāsas vairs bija palicis tik, cik plaukstas platuma. Tik nu arī tai brunčmalei sanācis.
Rucavniece par krāsas katlu padzirdējusi pati beidzamā. Gan tāpēc, ka vistālāk dzīvoja, gan tāpēc, ka dubultais nāmats ap ausīm. Un viņai katlā bijis vairs tikai pirksta platums kā zīda lentei. Toties viņa bijusi varen smuka meita, par ko vells nav varējis vien nopriecāties un tādā kā aizgrābtībā saķēris šo aiz pleciem. Kopš tā laika uz rucavnieces krekla piedurknēm zied sarkani krūmi.